otrdiena, 2019. gada 1. janvāris

Raudošās SIRĒNAS. Zīmējumi. 2017.


Grieķu mīti un varoņteikas man bija kā pāreja no pasaku pasaules bērnībā uz jaunības un ideālu valstību. Tie veido Rietumu civilizācijas arhetipus un nemanāmi ietekmē mūs, slēpjoties bezapziņas ēnās. 

Ceļojums uz Peloponēsu,  2017. gadā apmeklējot  senās Grieķijas arheoloģiskās drupas, muzejus, senvietas vai vienkārši baudot olīvkoku birzis, mežonīgus kalnu ceļus, ieleju svelmi un Vidusjūras dzidro ūdeni, bija kā atgriešanās mītiskājā jaunībā, kura, līdzās sirmai gudrībai, aizvien piemīt sengrieķu dieviem.

 Es to nosauktu par svētceļojumu, kurš lika palūkoties uz zaudētajiem ideāliem un atstāja dvēselē dziļas asaru upju pēdas.

 Rudenī, pēc saulainā un siltā ceļojuma, es nokļuvu tumšā pārdomu laikā, jo man “nebija vietas”, miera un pārliecības, ka mana mūža aicinājumam un darbam ir jēga.

 Likumsakarīgi pievērsos sirēnu tēmai. Sirēnu tēlus biju bieži redzējusi muzejos, bet faktiski šo skulptūru vieta agrāk parasti bija kapsētās, kur tās apraudāja mirušos. Mītiskās sirēnas atceramies no mītiem par Odiseju. Valdzinošas, spārnotas sievietes, kuru balsis vilināja aizmirst visu uz pasaules - pienākumus, rūpes, raizes un baudīt. Kā eņģeli? Un tomēr nē. Skuptūras ieraugot, biju pārsteigta, ka sirēnām nav roku.

 Roku nav, jo sirēnām, līdzīgi kā putniem, tās kļuvušās par spārniem. Viņas ir bezpalīdzīgas cilvēku dzīvēs skarbajās cīņās, bet viņām pieder debesis. Par ko viņas raud? Varbūt par to, ka viņas nevar un negrib pielāgoties. Pat ja visa pasaule pieprasa, un liek darīt “pareizi”.

Kā viņām to darīt? Roku taču nav. Tomēr, ja vien tām neapgriež spārnus, viņām ir brīvība lidot un dziedāt - dāvāt citiem prieku.

Bet kur gan paliek sirēnas, kurām sabiedrības “praktiskā labuma” vārdā tiek apgriezti spārni?

Viņām joprojām nav roku, bet vairs nav arī debesu brīvības un prieka. Nav iespējas arī redzēt plaši - pāri sīkumiem, ikdienai, sētai, horizontam un laikam.

Varbūt tieši tādēļ  Senajā Grieķijā šie tēli bija nolikti vietās, kuras veltītas sērām. Patiesi sēro tas, kurš apzinās, ko pazaudējis.

 Sirēnas tēls man asociējas ar dzimušu mākslinieku, kurš tikai dzīvojot mākslinieka dzīvi, ir laimīgs. Tāds cilvēks jau bērnībā skaidri zina, kam dzimis, un ies šo ceļu pat ja sapratīs, ka “lidot” nebūs viegli.

Diemžēl, viņi dzimst arī tagad, kad mēs redzam topam iznīcinātu daudzu mākslinieku nākotni un mūža nogali.











Sirēnas un Odisejs.