Ceļojums uz Peloponēsu, 2017. gadā apmeklējot senās Grieķijas arheoloģiskās drupas,
muzejus, senvietas vai vienkārši baudot olīvkoku birzis, mežonīgus kalnu ceļus,
ieleju svelmi un Vidusjūras dzidro ūdeni, bija kā atgriešanās mītiskājā jaunībā,
kura, līdzās sirmai gudrībai, aizvien piemīt sengrieķu dieviem.
Es to nosauktu par svētceļojumu, kurš lika
palūkoties uz zaudētajiem ideāliem un atstāja dvēselē dziļas asaru upju pēdas.
Rudenī, pēc saulainā un siltā ceļojuma, es nokļuvu tumšā pārdomu laikā, jo man “nebija vietas”, miera un pārliecības, ka mana mūža aicinājumam un darbam ir jēga.
Likumsakarīgi pievērsos sirēnu tēmai. Sirēnu tēlus biju bieži redzējusi muzejos, bet faktiski šo skulptūru vieta agrāk parasti bija kapsētās, kur tās apraudāja mirušos. Mītiskās sirēnas atceramies no mītiem par Odiseju. Valdzinošas, spārnotas sievietes, kuru balsis vilināja aizmirst visu uz pasaules - pienākumus, rūpes, raizes un baudīt. Kā eņģeli? Un tomēr nē. Skuptūras ieraugot, biju pārsteigta, ka sirēnām nav roku.
Roku nav, jo sirēnām, līdzīgi kā putniem, tās kļuvušās par spārniem. Viņas ir bezpalīdzīgas cilvēku dzīvēs skarbajās cīņās, bet viņām pieder debesis. Par ko viņas raud? Varbūt par to, ka viņas nevar un negrib pielāgoties. Pat ja visa pasaule pieprasa, un liek darīt “pareizi”.
Kā viņām to darīt? Roku taču nav. Tomēr,
ja vien tām neapgriež spārnus, viņām ir brīvība lidot un dziedāt - dāvāt citiem
prieku.
Bet kur
gan paliek sirēnas, kurām sabiedrības “praktiskā labuma” vārdā tiek apgriezti
spārni?
Viņām
joprojām nav roku, bet vairs nav arī debesu brīvības un prieka. Nav iespējas
arī redzēt plaši - pāri sīkumiem, ikdienai, sētai, horizontam un laikam.
Varbūt
tieši tādēļ Senajā Grieķijā šie tēli
bija nolikti vietās, kuras veltītas sērām. Patiesi sēro tas, kurš apzinās, ko
pazaudējis.
Sirēnas tēls man asociējas ar dzimušu mākslinieku, kurš tikai dzīvojot mākslinieka dzīvi, ir laimīgs. Tāds cilvēks jau bērnībā skaidri zina, kam dzimis, un ies šo ceļu pat ja sapratīs, ka “lidot” nebūs viegli.
Diemžēl,
viņi dzimst arī tagad, kad mēs redzam topam iznīcinātu daudzu mākslinieku
nākotni un mūža nogali.
