ceturtdiena, 2013. gada 5. decembris

Keramika./ Ceramic.


1982 -1986 Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā, paralēli vidusskolas kursam un mākslas priekšmetiem, pastiprināti apguvu keramiku, porcelānu un veidošanu. Lai arī sekmēs biju viena no labākajām kursā, mācības bija grūtas tieši morāli novecojušo mācību priekšmetu un paņēmienu dēļ, kuru dēļ nācās nejēdzīgi izniekot lielu daļu laika, taisot bezjēdzīgu preskartona planšetu kaudzes, kuras atspoguļoja studenta radošās ieceres plaknē. Diez kam tas bija vajadzīgs, ja šie podi tika darināti tajā pašā laikā un skatēs stāveja turpat līdzās. Protams, students iemācījās vilkt ar velci strīpiņas, burtus un uzjaukt tonīšu pārejas, bet dzīvē tas nekur nav noderējis, jo nu to lieliski dara datorprogrammas un krāsu jaucamās iekārtas būvniecības veikalos.
Diplomdarbā izstrādāju porcelāna apgleznojuma variantus bērnu trauku koplektam, un bija iecere darba dzīvi saistīt ar Rīgas Porcelāna rūpnīcas mākslinieku darbnīcu. Diemžēl, kamēr audzināju bērniņu ar īpašām vajadzībām un pabeidzu mācības Mākslas akadēmijā, rūpnīca tika nodota privatizācijai, izsaimniekota un likvidēta. Tās tukšie korpusi tika daļēji nojaukti un pārbūvēti par vienu no neskaitāmajiem, neizteiksmīgajiem lielveikaliem, kuram tomēr tika saglabāta kāda izcila īpatnība. Katru reizi vilcienā braucot garām lielveikala "Akropole" izstieptajam, kroplīgajaim ķermenim, skatienu piesaista fascinējoši perfekta vetikāle - fabrikas dūmenis kā obelisks mirušo rūpnīcu un manu porcelāna sapņu piemiņai.

Var tikai brīnīties par tā laika politisko darboņu un ierēdņu bezatbildību, alkatību un pretvalstisko rīcību, pieļaujot grandioza mēroga valsts mantas izsaimniekošanu, ražošanas objektu, līdzekļu un darba vietu sagrāvi. Protams, no tā cieta un cieš arī mākslinieki, kuriem nebija un nebūs iespēja nopelnīt iegūtajā profesijā. 

Keramikas objekti.
Ceramic objects. 2001/2016.

Saistībā ar to, ka darbs keramikā prasa krāsni, cepli, virpu un citādi labiekartotu darbnīcu, bet man tā visa nebija, aizrautība ar veidošanu un keramiku varēja izpausties tikai retajās reizēs, kas tas plenēru vai sadarbības reizēs bija pieejams. Tā ir tapuši šie darbi.











Terrakotas skulptūras galva un rokas ir viedotas tautu meitai, kura atrodas A.Pumpura muzejā Lielvārdē.







Šie svilpaunieki un trauks tapis plenēra laikā Zasas "Rūmē", pie keramiķes Andas Svarānes.

Melnā keramika. 2013.
Black ceramic. 2013.



 











 Melnā cepļa priekus izbaudīju keramikas plenērā Lielvārdē. 2013. gadā plenēru organizēja Lielvārdes Amatnieku biedrība sadarbībā ar keramiķiem Aigu Dātavu un Jāni Zviedri. Piedalīties varēja jebkurš interesents. Jānožēlo, ka redzamais ceplis, kurš bija tapis projekta ietvaros, šobīd nav darba kārtībā. Tā kurināšana bija aizraujošs un tikai meistaram pieejams tehnoloģisks process, kuru mēs varējām vērot ar pietāti un apbrīnu.



Zīmējuma gravējums uz keramikas traukiem.
Drawing engraving on ceramic. 2020/21.

Sadarbībā ar lielisko Parogres keramiķi Maldu Sproģi tapa gravējumi uz viņas virpoto trauku virsmas.
Maldas Sproģes darbnīcā ir iespējas, saziņā ar mākslinieci veikt trauku rotāšanu. To var darīt arī svētku reizēs, piemēram, kāzu dienā var iegriezties jaunlaulātie, lai izrotātu kāzu kūzītes  viens otram.
 


Keramiķe ir jau sagatavojusi izvirpotos traukus. Tie ir noklāti ar krāsainas angobas slāni un viegli mitri.
Kamēr trauks nav izžuvis, trauciņu var papildus iekrāsot ar vēl kādu toni un veikt gravējumu. Tas jādara drošu roku un ātri. Gatavie trauki paliek pie keramiķes, kur tie izžust, tik apdedzināti, glazēti un atkārtoti apdedzināti.