2001. gadā absolvēju Latvijas Mākslas akadēmiju ar Maģistra darba tēmu "Ksilogrāfiskā gāmatu zīme Latvijā" un atbilstošu diplomdarbu ksilogrāfijā jeb kokgrebumā.
Maģistra darba ietvaros intervēju spilgtākos Latvijas exlibristus. Indulis Otto bija viens no viņiem. Tobrīd viņš dzīvoja Lielvārdē, kaimiņos ornitologa Kārļa Griguļa mājai, kurā bērnības un jaunības vasaras vadīju es. Uzrunāju viņu kopīgai izstādei, un viņš laipni piekrita uzticēt savus mākslas darbus. Jāsaka, ka izstāde izdevās skaista, kopumā darbu bija daudz, bet sirmajam māksliniekam nebija iespējas un īstas vēlmes piedalīties atklāšanā. Kad pēc izstādes atvedu atdot darbus, viņš sacīja. - Kādēļ atvedi? Teicu, lai neved. Tāpat sadedzināšu.
Ļoti ceru, ka tas nav noticis.
Es viņu ļoti labi saprotu. Īpaši tagad, kad pati esmu sasniegusi 57. mūža gadu un jau sen vairs nepieskaros koka greblim. Kādēļ? Atbildi sniedz dzejolis.
Esmu bezgala pateicīga par tiem dzīves mirkļiem, kuros noritēja mūsu saruna un exlibru novilkumiem, kurus saņēmu kā dāvanu.
Mūža nogali Indulis Otto pavadīja kā zemnieks, lauku viensētā "Zaķi", Rembates pagastā. Pēc pieciem gadiem, 2006. gada 8. decembrī, 59. gadu vecumā mākslinieks devās mūžībā.
Pievienoju lapas no Maģistra darba "Ksilogrāfiskā grāmatu zīme Latvijā", sadaļu - Indulis Otto.
Induļa Otto grebtie exlibri.
Publikācija no Lielvārdes novada avīzes "Lielvārdes Ziņas" 2001. jūlijs.
