Laikraksts "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" 24. maijs 2024. Nr 40.
Žurnāls "Iespiedgrafika" #2 1999. Intervēja Austra Avotiņa.
Žurnāls "Parktiskā astroloģija" Februāris. Nr.2. 2015.
Intervē žurnāla "Praktiskā astoloģija" galvenā redaktore Guna Kārkliņa.
Žurnāls "Citādā pasaule" Nr. 14. 2014.
Intervē Baiba Miltiņa.
Žurnāls „Mistērija”, Aprīlis 2913. #4.
Intervēja Līga Viļčinska.
Līgas Viļčinskas saruna ar Uguntiņu par Uguni, Vēju, Deju, Gaismu, *Gaismas Dārzu* ... un Mīlestību.
Fotomākslinieces Anitas Sakas fotogrāfijas.
Internetā: http://www.e-misterija.lv.
http://www.e-misterija.lv./index.php/dazadi/personibas/1345-sajustsevi.html
Interview with Fire by Līga Viļčinska about Fire, Wind, Dance, Light , * Garden of Light* ..and Love.
Photo by Anita Saka.
Journal "Mistērija" , April, 20013, # 4. Latvia.
Līga Viļčinska speciāli žurnālam "Mistērija".
Sandra Sabīne Jaundaldere ir māksliniece, kura darbojas gan vizuālās mākslas, gan literatūras jomā. Absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmijā Grafikas katedrā ieguvusi maģistra grādu, turpina mācības Rakstnieku savienības meistardarbnīcā. Grāmatzīmju EX LIBRIS konkursos, Kanādā ieguvusi godalgotas vietas. Bērnu grāmata, kura domāta arī pieaugušajiem, „Kampūrijas stāsti un pasakas” ir Apgāda Zvaigzne ABC konkursa „Oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem „ laureāte. Darbi atrodas kolekcijās Latvijā, Lietuvā, Kanādā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Sandra Sabīne Jaundaldere raksta un ilustrē grāmatas, glezno, dejo. Dzīvesziņas skolā latviešu dejas mācībā māksliniece dejoja Uguns dejas performanci, parādot Uguns stihijas spēku. Gracioza, šarmanta, ļoti daudzpusīgi talantīga personība. Sandra Sabīne Jaundaldere jau ceturto gadu vada Zinību biedrību „Gaismas Dārzs” Lielvārdē, lai sniegtu cilvēkiem nepieciešamo atbalstu un izpratni par notiekošo, spēju atklāt sevī jaunus spēkus, ticību labajam un gaišajam, jo tikai esot vienotiem domās un darbos, var tikt pāri Tumsai.
Tu kā māksliniece radi mākslas darbus, glezno, darbojies literatūras jomā, ilustrē grāmatas, dejo. Tu dari visu to, kas tev ļauj justies laimīgai.
Jā.. un man liekas, ka tā ir liela dāvana.
Man šķiet, ka tā ir milzīga dāvana.
Dāvana, kura prasa spēju no daudzām lietām atteikties, un drosmi izdarīt kaut ko savādāk, nekā cilvēki gaida. Nebaidīties, ka kāds kaut ko nesapratīs. Es savādāk neredzu iespēju dzīvot. Man liekas, ka dzīve ir domāta priekam un drosmei. Protams, pie tā nenonācu uzreiz. Bija jāiziet cauri pārbaudījumiem, lai saprastu, kas es esmu, kāpēc es esmu šeit un kas man būtu jādara. Lai es to varētu darīt, man jāprot arī atteikties.
No kā?
No tā, kas nav dots. No liekā. No tā, kas pienākas vai labāk der citiem. No drošības sajūtas, kāda cilvēkiem ir, ja viņi iekļaujas noteiktā sistēmā un jūtas droši.
Tā varbūt ir maksa par to, ko tu dari, jo par visu ir jāmaksā, arī par darbu, kas patīk, bet tā noteikti ir tā vērta.
Jā. Man ir nepieciešama sajūta, ko var nosaukt par putns zarā. Vējš pūš, zars šūpojas, saule spīd, putns sēž zarā. Putnam nav krājumu kā pelītei vai vāverei. Viņš paļaujas. Nav pārliecības, ka putns pārziemos, bet viņš paļaujas, ka dzīve notiks, ka būs labi. Man ir sajūta, ka varbūt esmu līdzīga putnam, ka tāds ir mans ceļš. Protams, ir brīži, kad putns klusē, kad tam grūti, bet, kad mana sirds dzied, varu radīt mākslas darbus, kas liek sajust kaut ko sevī atveramies. Manuprāt, māksla ir domāta, lai tuvotos Dievišķajam. Mākslas tapšanas brīdī cilvēks ir Tam tik tuvu. Tuvuma sajūtu ar mākslas darbu varu dot tālāk. Esmu neizsakāmi pateicīga ģimenei, kuras atbalsts un sapratne ir mans lielākais dārgums.
Arī Zinību biedrība „Gaismas Dārzs” ir viena no šīm vietām, kur sirds dzied .Mēs pulcējamies, jo pasaulē ir daudz putnu, spožu sauļu un viņiem ir jādzied, jāstaro, lai vairāk būtu Skaistā un Labā uz zemes.
Ja reiz pieskāries pie „Gaismas Dārza”, jūs organizējat dažādus pasākumus, tikšanās ar interesantiem, zinošiem cilvēkiem. Tas ir kā garīgās debess paplašināšana, jūs ienesat gaismu ne tikai Lielvārdē, bet daudz plašākā lokā.
Tam tā vajadzētu būt. Man liekas, Gaismai jāļauj spīdēt. Jo plašāk tā spīd, jo vairāk tiek izgaismots. Varam sakurt uguni, radīt gaismu uz zemes, bet varam pacelt kalnā, lai zaigo plaša kā Jāņuguns. Tas būtu darāms, pulcējot kopā cilvēkus, dodot iespēju dot un saņemt zināšanas. Viedie, gudrie cilvēki nav mācījušies, apjautuši tikai sev, viņi darījuši, lai zināšanas, sirds gaisma būtu mums visiem. Šādām vietām būtu jābūt daudzviet, lai tajā brīdī, kad cilvēks sajūt, ka vajag gaišumu, būtu ugunskurs. Un te esmu tikai viens no cilvēkiem, kas nāk pie uguns sildīties. Atrast laiku, būt kopā, vienoties, pie tā, kas pieder Ideāla pasaulei.
Vienkārši tava dvēsele to prasa.
Jā.
Kādās vēl bez „Gaismas Dārza” apvienībās tu piedalies?
Ir Tautas tradīciju kopa „Austras Koks”, kurā ikviens aicināts apgūt latviešu tradīciju, dziesmas, rotaļas, svētku svinēšanu, godus. Radošajā jomā - Rakstnieku apvienība „Dore”, mākslinieču apvienība „Četri Elementi’. Šīs apvienības būtībā virzītas uz to pašu mērķi. Radošs cilvēks meklē mierīgu stūrīti darbam, strādā vientulībā, ielūkojas Ideju laukā. Taču vajadzīga arī iespēja iedot radīto mākslas darbu citiem. Apvienojoties to var izdarīt labāk. Piedalāmies Prozas lasījumos, regulāri veidojam izstādes.
Apvienības kā stimuls, atbalsts.
Jā, nepieciešams savējo uzmundrinājums, stimuls darbam. Neizpratnes un Tumsas jau pietiek tāpat.
Tu gan Dzīvesziņas skolas pasākumā par latviešu dejas mācību, gan te, Lielvārdē, dejoji Uguns deju. Vai tu pati izvēlējies dejot uguns deju vai tā bija apstākļu sakritība?
Mani uzrunāja Dejas pētnieks un meistars Ernests Spīčs. Tas bija izaicinājums un pārbaudījums, jo lai dejotu Uguni ir jāizprot tās daba, jābūt kā Ugunij. Uguns sajūta ir bijusi manī vienmēr ... dažreiz kā ogle, svece, ceļa rādītāja zvaigzne, uguns virpulis.... Dejai gatavojoties to uzrunāju, vaicāju ko mana Uguns vēlas. Tas uzvanda dažādas lietas, arī tādas, kuras varbūt negribētos, jo uguns ir ne tikai gaismu dodoša, sildoša, bet arī žilbinoša, dedzinoša, tajā apvienoti gan radošie, gan postošie aspekti. Es to aicinu dejot manī, uzvedos kā Uguns ... tā runā un dejo caur mani.
Uzliesmo?
Atbrīvoju sevī kaut ko, kas saistās ar uguni. Cilvēkā ir apvienoti visi četri elementi un arī piektais - Dzīvība. Dzīvības augstākā nots ir Mīlestība. Mēs varam sajust katra elementa klātbūtni sevī, bet visspilgtāk, visgaišāk ir lāsmo Dzīvības elements un Mīlestība - augstākais mērķis, uz ko jāiet.
Deja ir ne tikai ļaušanās priekam. Mani piesaista meditācija caur to, atklāsme un dejas sakrālais aspekts.
Kā tev radās šī ideja? Tas jau nemaz nav tik viegli, izdejot Uguni, sajust.
Deja vienmēr ir bijusi līdzas taču brīdī , kad man bija jāizvēlas kuru ceļu iet, izvēlējos vizuālās mākslas pasauli, literatūru un tām ziedoju lielāko daļu laika. Mācījos Mākslas akadēmijā, Rakstnieku savienības meistardarbnīcās, atvirzīju deju malā, bet Deja jautāja, - kad tu dejosi?
Gaidīja savu laiku.
Jā. Pietika ar to, ka reizēm uzliku mūziku un dejoju, dejoju Saulrietam, Jūrai, Mēnesnīcai Daugavmalā, bet pienāca diena, kad lūdzu, labiem cilvēkiem, lai iedod kameru uzfilmēt, ko daru. Tā radās dejas performances, mazas filmiņas, kuras caur kustību rāda to, ko nevaru pateikt vārdos, uzgleznot, uzzīmēt. Dejas gars, dvēsele dzīvo mūzikā, pat ja tā ir tikai ritms, viļņu šalkoņa. Performance rada mākslas darbu caur kustību. Biju nonākusi situācijā, kad domāju, ka tas, ko daru, varbūt nav nekas, varbūt tam nav nekāda vērtība? Kāpēc zīmēju, rakstu dzejoļus, dejoju un krāju „zem gultas”? Liktenis veda, satiku veido Elejas Veroniku, un viņa jautāja, – ko tu dari? Teicu, – daru, bet nezinu vai tam ir JĒGA. Un Veronika atbildēja, – ja TU to dari , tam IR jēga.
Cilvēks pats ir jēga. Sapratu, nepietiek ar to, ka tikai dara. Darīšana vēl nav paveikts. Ieliku perfomanci mākslas blogā un saņēmu aicinājumu no mākslinieka un mūziķa Eināra Kviļa. Uzticējos un pieredzēju, kā ir, dejot publikas priekšā tīri intuitīvi, kā ir ļauties. Nekas nav iestudēts, tā ir nevis deja, kā to ierasti saprot, bet brīža izdzīvošana. Katrreiz tas būs savādāk, atkarībā no tā, vai būšu sevi noskaņojusi pietiekami dziļi, kāda būs telpa, mūzika, partneris, cilvēki apkārt. Tas ir piedzīvojums un notikums, kas virzīts uz to, ka arī vērotājs sajūt deju, kā meditāciju, katarsi, veidu kā dzīvot. Mēs taču esam dzīvi! Varam būt priecīgi, pielekt kājās, dejot. Visur vienmēr. Kur vien vēlamies.
Sabiedrības normas.
Jā, ir sabūvēts milzums žogu, normu, aizliegumu. Man gribas teikt: cilvēki izbaudiet šo mirkli, jūs varat visu! Nav- tu to nedrīksti! Vari nākt līdzi un sajust sevi kā Uguni, kā dzirksteli, kā Vēju. Atļauties brīvību!
Atmodināt no sastinguma.
Sastingumā ir kaut kas no nāves, vecuma. Reizēm ļaudis saka; „Ai, nezīmē mani, es esmu veca! Nefotografē mani, vajadzēja jaunībā, kad biju skaista, ko nu tagad...” Mēs visi esam skaisti, acis, kustības, rokas... Mums ir brīnišķīgs ķermenis. Kamēr dzīve notiek , mēs esam dzīvi un varoši jebkam. Lūdzu, lai cilvēki atbrīvojas, lai dzīvo ar lielu prieku. Lai smaids un līksmība ne tikai svētkos, bet arī ikdienā, lai mēs dancotu no plīts uz vannas istabu! (Smejam abas)
Par Lielvārdes jostu. Kas tev ir Lielvārdes josta? Kā tu to izjūti, saproti?
Senu tradīciju, ritu, arī Jostu saskatu kā koku, kuram ir zari un saknes. Saknes daļēji zinām, bet zari sniedzas debesīs. Tiem varam pietuvoties caur iekšējo pārdzīvojumu. Domāju, viss, kas cilvēcei ir un top atklāts no jauna atrodas vienā lielā krātuvē. Es to saucu par Ideju lauku. Dažādās pasaules malās zinātnieki atklāj vienādas likumības, mākslinieki vienlaicīgi uzglezno vienādas vai līdzīgas gleznas. Un nereti tiek teikts, ka otrs noskatījās no pirmā. Bet tā nav. Viņi reizē saņēmuši līdzīgus impulsus. Ikviens, jeb kur pasaulē , ja viņš spēj uzskaņoties uz Ideju lauku, var saņemt atklāsmi. Manuprāt, ar zīmēm, ko redzam Lielvārdes jostas rakstos, noticis tas pats. Tās reiz iedotas un daudzviet. Citur tikai pārņemtas, neizprotot nozīmi. Ir zudusi daļa seno zināšanu par rituāliem, par to, kā cilvēki saprata lietu būtību. Lai saprastu, kā viņi redzēja Aizsauli – Sauli – Pasauli, varbūt jāsajūtas, kā tam cilvēkam toreiz, senatnē. Jālūkojas viņa acīm uz dabu, jāvēro viņa acīm uguni... varbūt tad izdosies ielūkoties saknēs, no jauna atklāt aizmirsto. Man liekas, ka Lielvārdes Jostas rakstos savijušas Uguns un Vēja āderes. Tik stipra tā ir. Sarkanais- kvēlais ,baltais – vēsais. Sarkanais, mīkstais vilnas pavediens, balinātais, stingrais linu diegs. Kad paņemu rokās Lielvārdes Jostu, tā pati grib vīties ap mani. Pirms gadiem pārzīmēju vairākus tās variantus, lai varētu aust. Līdz aušanai netiku. Josta gaida. Varbūt no manis tā vēlas ne aušanu... gaida, lai izdejoju. Tuva, pazīstama, asinīs uz mūžiem ierakstīta. Mūsu visu kopējā. Man gadījies, ka esmu uzrakstījusi dzejoli, stāstu un domājusi, ai, es taču to pazīstu, nevar būt, ka to nav kāds uzrakstījis pirms manis, tādam jau ir jābūt. Ja neizdara viens, tad agrāk vai vēlāk to izdara kāds cits. Ar to, ko spēju piedzīvot, saskatīt, dalos ar citiem. Nedrīkst turēt sveci zem pūra! Ja tev tiek dots, tev jādod tālāk ...vienalga atklājums, talants vai lieta. Ja tev tiek dots, tu esi izredzēts došanai tālāk.
Manuprāt, tā ir tā mīlestība, ko mums visiem šeit ir jāiemācās, dievišķā mīlestība, tas elementārais- padalies, vai ne? Padalies un viss notiek.
Jā. Vienam ir iedota viena lieta, otram otra lieta. Varam turpināt radīšanu, tikai sadarbojoties, vienam tas nav iespējams. Cilvēkiem, jā, mums kā Latvijas tautai, ir nepieciešams kaut kas, ap ko vienoties aizraujošs, uz augšu ceļošs. Bet uz augšu celt var tikai to, kam stingri pamati. Kur to ņemt? Kur tas ir? Domāju, jāaicina talkā daudzie brīnišķīgie cilvēki, kuriem ir gana, ko dot. Šodien „Gaismas Dārzā” viesojās dejas pētnieks Ernests Spīčs. Meistars kopā ar Ilutu Mistri un viņas vadītā Deju kolektīva „Pūpolītis” dejotājiem mācīja izdejot Lielvārdes jostas rakstus, lai mēs iemācītos būtu kopā, atbalstīt viens otru. Skanēja Rozītes Katrīnas Spīčas kokles spēle, Kristapa Emīla Atara bungas. Ievadvārdus teica bijusī A.Pumpura muzeja vadītāja Anastasija Neretniece.
Tavas sajūtas dejojot Lielvārdes jostas rakstus?
Gaisā vēdīja jausma, ka esam daļa no kaut kā liela. No sākuma esam katrs atsevišķi, un tad tiekam uzrunāti būt par kaut ko KOPĀ. Es esmu es pati, tu esi tu pati.. Lai izveidotu kaut ko vienotu, ir jābūt spējai vienoties vienā ritmā. Varam dejot katrs atsevišķi, varam kopā. Kopā varam vairāk, pamatīgāk. Apvienojoties jutām, kā dejas spēks mūs karsē, rauj uz augšu. Lielais dzīvības spēks gāja caur mums. Kad sadodamies rokās ar otru cilvēku, dzīvības spēks sāk griezties caur vienu roku ārā, caur otru iekšā. Atstāj mūs , lai atgrieztos kvēlāks. Sadodoties rokās, veidojam noslēgtu apli, caur kuru cirkulē mūsu dzīvība. Tas ir kaut kas īpašs, ko nevaram kā viena būtne. Lielvārdes jostas izdejošana bija iespēja to sajust. Vēl atbildība un tas , ka ikviens ir VAJADZĪGS. Ja, tu kļūdīsies, ja izstāsies no dejas rindām, izjuks Deja, izjuks Jostas raksti. Tas ir būtiski, jo cilvēks bieži pasaulē jūtas lieks, nevajadzīgs, atstumts. Šajā dejā, ikvienam bija jābūt noteiktā vietā, tajā brīdī cilvēks atsakās no sava „es”, viņš dara visu, lai būtu vienotais raksts, lai būtu „mēs”. Kad dejojām, ne tikai devām savu spēku kopējai lietai, bet arī saņēmām. Notika spēku apmaiņa. Brīnumaini ... pēc gandrīz divu stundu dejošanas spēks aizvien bija. Dodami mēs bijām nevis pazaudējuši, bet apmainījušies. Cilvēks ir nācis pasaulē gan dot, gan ņemt. Viena roka - došanai, otra- ņemšanai. Ir teiciens „dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt”, bet ir jāmācās. Jāiemācās gan dot, gan ņemt, gan lūgt, gan saņemt. Tās ir viena veseluma divas daļas. Ja cilvēkam ir iespēja tikai dot, bet nav iespēja saņemt, viņš nav pilnība, jo nesaņem pretī. Dot spēku, saņemt no kāda spēku, lai veidojas spēks! Kāpēc cilvēks, kas ir viens, cieš? Jo viņam nav kam pieskarties, nav kam iedot roku, nav ar ko apmainīties. Nav kam dot mīlestību, un nav no kā saņemt.
Mēs visi veidojam kopā to vienoto veselumu.
Sajūta, ka nedrīksti pārraut rindu, kaut reizēm gribējās uz brīdi apstāties. Uguns un Vējš ( Lielvārdes josta ir sarkanā un baltā krāsā- uguns un gaisa stihija- L.V.), kas bija mūsos, sajaucās. Uguns - asinīs un Vējš - elpā. Es to sajutu kā svētu deju. Tas notika, lai mūs saliedētu, celtu uz augšu, lai mēs saprastu, ko mēs varam ar to izdarīt.
Vai tu kā māksliniece esi pētījusi Lielvārdes jostas rakstu zīmes?
Zīmes nāk, kopš paņemam rokās zīmuli. Uz baltas lapas bērns velk krustiņus, strīpiņas. Tas viss jau dots, mēs katrs tās zinām. Mākslinieks tikai turpina zīmēt , kad pārējie ir beiguši. Raksti pārvēršas, bet paliek caur ritmu, līniju, krāsu, kas ir mākslas darbā. Esmu pētījusi zīmju nozīmi, kāda tā saglabāta mūsu mantojumā, bet tās, protams, ir ne tikai mūsu zīmes. Šie raksti ir daudzviet pasaulē. Mēs esam daļa no VIENA veseluma.
Vai radot mākslas darbus esi izmantojusi tautiskos, etnogrāfiskos simbolus, ornamentus?
Mākslas darbs tiek radīts satrauktā , kvēlojošā dvēseles stāvoklī. Tajā nevar kaut ko lietot, gribēt. Radot mākslas darbu, cilvēks tikai ļauj, lai Visuma radošais gars runā caur viņu. Ir bijuši darbi, kuros esmu likusi rakstus. Taču reti. Tie ir darbi, kuri nākuši kā kaut kas tāds, ko es sajūtu kā atbalsis no senčiem, kuri bijuši pirms mums, kā viņi kaut ko vēstītu. Kad radu mākslas darbu, redzu audeklu, papīru kā baltu miglu, kura klāj jau esošo.... tuvojos baltajam laukumam, pamazām no miglas iznirst krāsa, tēls, ritms, pamazām sāku zīmēt. Zīmes, ja tās ir, parādās pašās beigās, izretinās, atveras. Ir bijuši tādi darbi, kuros uzgleznoju ainavu un gaidu, lai ainavā atnāk, kāds tēls. Ja ieraugu, tad ielieku. Reiz , kad gleznoju pamestu dārzu, mežos netālu no Ērberģes, „atnāca” sieviete baltā, kleitā, kā priesteriene, gariem zeltainiem matiem ,nostājās zem ābeles ... un es viņu iegleznoju. Bet Ir gadījumi, kad neviens „neatnāk”, tad tas darbs paliek tāds, kāds ir.
Kā tu saproti, kad darbs ir pabeigts?
Manī saka, - gatavs. Nevaru ne ko pielikt, ne atņemt. Tas ir noslēgts - aizvēries.
Man patika, kā tu esi salīdzinājusi koku lapas ar cilvēku sejām, kas ir dzīves līniju izveidotas. Ka mēs visi esam kā lapas, kas pavasarī uzplaukstam, izdzīvojam dzīves sāpes un priekus, rudenī nokrītam un pavasarī uzplaukstam atkal no jauna. Kur tev radās tāds salīdzinājums?
Pasaulē nav nekā skaistāka par dabas veidojumu un Radīšana ir lielākā no tās mīklām. Atnākšanu un aiziešanu virtene. Koka lapa ir kā atnākšanas un aiziešanas simbols. Līnijas lapā, dzīslojums, arī ir raksti. Ne tikai mēs paši, mūsu dzīves ir kā pasakainas koku lapas. Kad meita Ieva bija maza , stāstīju pasakas.
Kur tās to ņem? – Vaicāja meita.
Saku, - nezinu, atnāk.
- Kur paliek?
-Nezinu, tās aiziet.
- Tev ir jāpieraksta, - viņa sacīja.
Tā tapa „Kampūrijas stasti un pasakas” un citi vēl nepublicētie darbi.
Tāpat ir ar laiku, cilvēkiem, mūsu dzīvēm, zīmējumiem, gleznām... jebko. Laiks ierakstā mūsos to, ko domājam , sajūtam, darām. Cilvēkiem būtu jāzina, ka tas, ko viņi dara, ir vērtība, kas glabājama. Katra koka lapa ir vērtība, jo veido augsni, pamatu. Viss ir ierakstīts, viss, kas ir koks, ir arī lapa. Tas ir tas vienotais lielais Skaistums. Mēs katrs varam sevi saskatīt šī Koka lapotnē. Varbūt esam tikai lapas. Katru rudeni nokrītam, pavasarī izaugam no jauna. Es uzskatu, ka cilvēka dvēsele nāk atkal un atkal, iemiesojas. Tā ir tā pati lapa un tomēr cita. Nav jābīstas, ja ko neizdarījām. Mēs atnāksim atkal un izdarīsim, ko vēlamies. Taču mums tiek doti arī uzdevumi. Ja cilvēks sabīstas un neatrisina, tad kā nākošā lapa risinās to, ko neatrisināja tagad. Ja tev tiek dots, tev tiek dots arī virziens.
Kas ir tas, ko tu gribētu vēl noteikti izdarīt šajā dzīvē?
Nevar izdarīt visu, ko grib. Sanāk izdarīt pašu svarīgāko. Ja ir tāds jautājums, vai zinu, kas šobrīd ir pats svarīgākais, tad varu teikt, ka es to nevaru pateikt. To aizsedz VĀRTI. Es redzu šauru GAISMAS strīpu, kas veras plašāk. Jo plašāk veras, jo skaidrāk redzu.
Vienreizēji labs salīdzinājums, Sandra!
Nav jābīstas, viss, ko ilgojamies izdarīt ir izdarāms, ja ne tagad, tad citu pavasari! Dzīve ir piedzīvojums! Nevari nospraust mērķi, jo mēs nezinām, kāds ir Dieva plāns. Neviens nevari būt tik gudrs un to zināt.
Tur tev taisnība. Paldies par interesanto sarunu!
Avīze "Druskininku Naujienos" 2016. Nr. 43
Izstādes recenzija. Alfonsas Šuliauskas.
