Akvareļi.
Cikls "Ziedēšana" uz šo brīdi ietver 4 akvareļus. "Pavasaris. Magnoliju ziedēšana" 2021., "Vasara. Magoņu ziedēšana" 2021., "Ziema. Orhideju ziedēšana. Atspulgs senā spogulī" 2022. un "Maijs. Sapņi" 2023.
"Maijs. Sapņi" ir sveiciens meitai. Kopš maija sākuma klejoju ar molbertu pa dārzu. Sāku ar ķiršiem un frosītijām, kuras pēc dažām dienām nokoda salna. Turpināju ar bumbieres ziediem, jau salnas skartiem, nomelnējušiem vidučiem, bet vēl baltiem. Košāko akcentu dāvāja narcises un kuplās tulpes, kuru sīpolus ik rudeni ierušinu zemē. Ēnā zem krūmiem salnu bija pārlaidušas arī zilās muskares. No kādas kopīgas pastaigas man saglabājusies jauka un mīļa meitas bērnības bilde - kā ziedu laumiņa, kuru iegleznoju zem frosītiju zeltainajiem kronīšiem. Viņas apģērbs todien bija rūtaina kleitiņa, ko reiz man bija šuvusi māte.
Dzīve nav saulaina pļaviņa, kurā jauki pasēdēt zem ziedošiem zariem. Salnas kož un nokož. Dzīve nav glezna. Visi ziedi dārzā jau nobiruši, bet manā gleznā tie zied joprojām. Tur aizvien ir tas jaukais mirklis pirms daudziem gadiem, kuru piedzīvojām kopā. Es nevaru Tev neko pateikt, ne uzdāvināt. Es sūtu Tev vienīgo, kas palicis - savu mīlestību. Priecīgu dzimšanas dienu, mīļo meitiņ.
Akvarelis no cilkla "Ziedēšana"."Magoņu ziedēšana. (Rokas lējuma papīrs ar ziedlapiņām/akvarelis, tuša, 55X75) 2021. Akvarelis ir ierāmēts.Cikls "Ziedēšana" ir puķu akvareļu sērijas turpinājums. Dārzā bija fantastisks zīda magoņu pudurītis. To ziedēšanas brīdis parasti bija vasaras vidū un īsu brīdi. Ja laiks gadījās karsts, pāris dienās skaistums parvērtās pogaļās, beidzamajos gados tās apgrauza gliemeži un tad, kādu ziemu, magones izsala. Palikusi vien šī glezna. Tajā dienā, kad tās bija pilnā plaukumā, saule nolēma visu kārtīgi uzcept. Man bija izvēle gleznot magones, vai nē. Izvēlējos gleznot, riskējot apdegt un pārkarst. Tad nu tās tapa. Beigās likās, ka piertūkst radītāja rokas. Lai top! Nākamajā dienā, kad magones jau bija nobirušas, uzgleznoju mākslinieka roku ar otiņu pirkstos. Tā ir kā parafrāze Leonardo freskai "Dievs rada Ādamu", kur radīšanas mirklī saskaras Dieva un Ādama pirksti. Freskā Dievs rada pieskaroties no labās puses. Kreisajā atrodas cilvēks, cilvēka-mākslinieka roka, kura var vien mēģināt tuvoties Dieva-Dabas skaistumam. Kas mums no tā? Prieks radīt un uz mirkli apturēt skaistuma atblāzmu.
Glezna ir pieejama. 
Pavasaros mani sajūsmina magoliju ziedēšana. Esmu cik esmu tās gleznojusi, vienmēr gāju to darīt dabā. Lielvārdē tās bija baltas, ziedēja kādas mājas pagalmā, Daugavas ielā. Iepinu tās gleznā "Lučija" no cikla "Alessandro Dārzs", bet šo rozā ziedēšanu gāju gleznot uz Salaspils Botānisko dārzu. Neticami burvīgas un trauslas kā tauriņi. Izvēlējos darba dienu, lai mazāk apmeklētāju un vairāk miera, bet kas to deva. Diemžēl, līdzās magnolijām noritēja jaunās izstāžu mājas "Botānija" būve, kuras celtnieki, kuri bija latvieši, katra vārda galā "izpildījās" ar rupjiem kaimiņtautas izteicieniem. Un man bija jādomā par to cik ļoti lepnie tautieši ir sevi piesārņojuši, pārņemot daudzus degradējošus paradumus un rupjvārdību, un aizvien uzskata sevi par baltiem. Nekā īsti balta gan tur vairs nav. Būtu jāiet vismaz muti izmazgāt.
Viņi, protams, redzēja ka tur sēž sieviete un glezno. Varbūt tādēļ viņi bija īpaši rupji. Faktiski tā bija vārdiska varmācība, kuru centos uztvert kā pavasarīgus putnu treļļus. Diez ko neizdevās - gāju prom gleznu nepabeigusi. Palika tukšs laukums. Otrā dienā izlēmu ziedus paildināt ar sapņojošu meiteni. Viņa ieelpo smaržu, viņas āda sajūt zielapiņu virpuli, vēja pieskarienus, viņas acis ir ciet, jo viņa negrib redzēt ļauno un neglīto, bet neredz arī skaisto un labo. Viņas ausis ir paslēptas, lai nedzirdētu tās rupjības, kuras skaistām sievietēm jādzird, kamēr vien viņas ir daiļas un "iekrīt kādam acīs". Skaistums ir kā nasta, kura "lauž kaulus" un dzīves, lai ko arī skauģi saka, iztēlo vai domā.
Glezna ir ierāmēta un pieejama.
Glezna. Eļļa.
Rēzeknes plenēra darbs. Viens no beidzamajiem plenēriem Rēzeknē, kuros laimējās piedalīties.
Vienkārši lija, meitenes staigāja ar lietussargiem.Viņa ir skaista, bet skumja, vējš aiznes birstošas ziedlapiņas renstelē.
Varbūt viņas acīs kāds spēj saskatīt neskaitāmus mirušu sapņus, pieviltas cerības, bet varbūt arī nespēj, jo kuram gan tas rūp.Vakarā, kad viņa iedzers, būs jautra un pārgalvīga. Atslēgas vārds ir "iedzert", ai, māte Latgale.
Glezna bija izstādīta persnālizstādē "Rudens Roze".
