Scenogrāfija un tērpu skices teātrim. Drāma un komēdija.

 Scenogrāfija un tērpu skices Džona Patrika lugai "Dīvainā misis Sevidža". Jaunjelgavās Spēlmaņi. Režisors Kārlis Lišmanis. Pirmizrāde 26.07.2024. Jaunjelgavā.

Izrādes skatuves konceptam iecerēju veidot vienlīdz sterilu un mājīgu vidi - patvērumu, kurā reti ielaužas ārpasaules skarbie vēji, toties iemītnieki spēj veidot sapratnes un mīļuma pilnu gaisotni.

Krāsas izvēlējos neitrālas, skatuves risinājumu - iespējami vienkāršu, jo iestudējums plānots arī ceļojošs. 

Tērpu akcents ir galvassegas jeb "putni galvā".

Tērpu skicēs iezīmēju 3 grupas :

1) pasaulīgos, it kā normālos, praktiskos cilvēkus ( politiķis, ierēdnis, sabiedrības dāma).

Tērpus skicēju lietišķā stilā.

2) klīnikas pacientus, it kā trakos, nepraktiskos cilvēkus ( mūziķis, māklsiniece, bibliotekāre, matemātiķis, māmiņa).

Romantiskus, saskaņotos pasteļtoņos.

3) Slimās sabiedrības ārstus, dziedniekus ( klīnikas ārste, māsiņa-līgava, mecenāte).

Baltos tērpos.

Viskomplicētākais tēls ir misis Sevidža. Viņas balto tērpu veidoju ar asociāciju par gudra un veikla austrumu cīnītāja apģērbu, kurš jau ieguvis melno jostu. Viņas cepure pasvītro maskēšanos un ietver  ienaidnieka maldināšanas elementu - "Neņemiet mani nopietni, esmu traka", tomēr lugas gaitā, pateicoties misis Sevidžas neparastajai rīcībai un jauno draugu atbalstam,  tieši "normālie" sāk uzvesties kā trakie. Savukārt "trakie" atklājas kā cilvēces labākā un patiesākā daļa. 

Bija liels prieks un bauda veidot skices šai lugai un azartiskajam kolektīvam.

Lugas fragmenti.

Scenogrāfija un tērpu skices Ineses Tālmanes lugai "Pumpurs - ceļš uz Lāčplēsi". Režisors Kārlis Lišmanis. Pirmizrāde 22.06.2023. Lielvārdē. 

Lielvārdē Jāņus ielīgosim 2023. gada 22. jūnijā ar Lielvārdes teātra pirmizrādi “Pumpurs - ceļš uz Lāčplēsi". Lugas autore ir lielvārdiete Inese Tālmane, un iestudējums veltīts tautas eposa “Lāčplēsis” 135. dzimšanas dienai.

Režisors - Kārlis Lišmanis.

Kustību režisore - Sarmīte Mončaka.

Scenogrāfija un tērpi - Sandra Sabīne Jaundaldere.

Mūzikas autors - Modris Krūmiņš.

Sufliere, izrādes vadītāja - Aina Klieče.

Gaismu mākslinieks – Jānis Rudzītis.

Galdnieks - Jānis Brikulis.

Šuvēja - Dace Šīmane Kalnozola.

Izrādes režisors Kārlis Lišmanis.

Māra Rožāna fotogrāfijas.

Lomās:

Lāčplēsis – Andris Matesovičs.

Andrejs Pumpurs – Kaspars Kalniņš.

Ede – Sintija–Ieva Žuga.

Līze – Vita Mazitāne - Pikšena.

Kā arī - Irēna Arāja, Rolands Elksnītis, Jānis Jansiņš, Maija Jaudzeme, Zane Kairiša, Oskars Kļava, Andris Latkovskis, Loreta Margēviča, Guna Mendziņa, Kristers Rudzītis, Salvis Tālmanis.

Izrādē piedalās folkloras kopa „Josta”, vadītāja - Ilze Vecmane.

Pēc izrādes visi aicināti uz danču vakaru Spīdalas saliņā kopā ar folkloras kopu “Josta”, “Ogres danču klubu” un “Brīvajiem danču muzikantiem”.

Izrādes ieskats.

Izrādes video.

Video un montāža: Ainārs Spulis.

Piezīmes un pārdomas. Pirms un pēc.

"Man bija liels prieks un gods piedalīties Ineses Tālmanes lugas "Pumpurs - ceļš uz Lāčplēsi" vizuālā ietērpa un vides tapšanā. Ar lielu pietāti piegāju gan lugā atainotajam laikmetam, dramaturģes iecerei, režisora idejām, materiālajām iespējām ieceri realizēt un aktieru līdzestībai. Apsveicami, ka pamatos tas ir izdevies, un izrāde veido monolītu, nopietnu koptēlu. Ieceres pamatā bija melnbaltas fotogrāfijas noskaņa, ar atsevišķiem sarkanā akcentiem, vienkāršība, skaidrība telpas elementu apjomos. Tērpu materiāls - lins. Papildinošos aksesuārus, kuru trūkst tērpu kompektācijā  - vainagus, vīriešu bikses, apavus, zeķes nepieciešams izvēlēties atbilstošus tērpam un izvairīties no, šajā gadījumā liekās,  krāsainības. 

Nozīmīgs scenogrāfijas elements ir zīmes, kuras tika mainītas, lai pasvītrotu katras ainas būtību.

Kubi izgatavoti no finiera. Raksts izzāģēts. Tas atrodas tikai uz kubu sānu malām. Kubiem būtu jābūt gana viegliem, lai tos izrādes laikā viegli pārvietotu, un gana izturīgiem, lai uz tiem varētu droši sēdēt.

Kubi ir 5. 45X45X45. Tiek lietoti kā krēsli vai būvniecības elementi.

Svarīgi, lai raksts - zīme, kura pavērsts uz skatītāju saskanētu ar izrādes ainu.

Kāzu ainā - Jumis.

Kapu ainā, nāves un bēru ainās - stateniskais Māras krusts.

Pumpura karai gaitu un kritiķu runas laikā - slīpais Māras krusts.

Mīlas un greizsirdības ainās - Zaltis.

Lielā taisnstūra prizma. Izgatavota no finiera. Raksts izzāģēts. Tas atrodas tikai

uz prizmas šaurākajām virsmām. Prizmai būtu jābūt gana vieglai, lai tos

izrādes laikā viegli pārvietotu, un gana izturīgai, lai uz tās varētu droši sēdēt,

bet slimnīcas ainā arī gulēt. Izrādes pieminekļa ainā prizmu novieto vertikāli,

lai tā attēlotu pieminekli.

Uzslienot vertikāli, augšpusē būtu jābūt Ūsiņa - dzīvības zīmei.

Prizmas izmēri 180X75X45. Raksts atrodas un abām šaurākajām virsmām

180X45. Varētu meklēt iespēju beigu ainā izgaismot prizmu - pieminekli.

Paldies tērpu šuvējai Dacei Šīmanei Kalnozolai un galdniekam Jānim Brikulim, kuri strādāja pēc dotajām skicēm.

Paldies režisoram Kārlim Lišmanim, dramaturģei Inesei Tālmanei, kustību režisorei Sarmītei Mončakai lieliskajiem Lielvārdes aktieriem un visiem cilvēkiem, kuru darbs un azarts darīja izrādi iespējamu.

Paldies, Lielvārde! Paldies, mīļie lielvārdieši! Bija laimīgi būt kopā ar jums!" Sandra Sabīne.

Ieskats skicēs.

Pirmizrādes diena 22.06.23. Lielvādes Kultūras nams.

Scenogrāfija un tērpu skices Hermaņa Paukša lugai "Muitnieka māja". Jaunjelgavas Tautas teātris. Režisors Kārlis Lišmanis. Pirmizrāde. 29.07.2022. Jaunjelgavā.

Jaunjelgavas pilsētas svētki ietvaros 29. jūlijā plkst 19.30 Jaunjelgavas kultūras centrs lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos Jaunjelgavas amatierteātra 'Jaunjelgavas Spēlmaņi' iestudētā H.Paukša luga “Muitnieka māja”.

Kā teic teātra režisors Kārlis Lišmanis: “Hermaņa Paukša luga  „Muitnieka māja” ir parodisks un neparasts stāsts par šodienas dzīvi. Izrādē asprātīgi mijas šodienīgi politikā izmantoti lozungi ar dažādiem demokrātijas izpratnes principiem. Uzskatu cīņas, intrigas, personīgo attiecību pārspīlējumi.

Mūsu Jaunjelgaviešu teātra iestudējums ir pilns humora un patiesības, jo sadzīvē daudzas lietas par kurām, mēs smejamies ir pilnas ar skaudro dzīves realitāti.”

Piezīmes un pārdomas. Pirms un pēc.

"Tērpus un scenogrāfiju iecerēju spilgtu, ironisku un mazliet izaicinošu. Izsaku lielu pateicību un apbrīnu  aktieriem, kuri vadoties pēc piedāvātajām skicēm un iespējām, piemeklēja un šuva tērpus paši. Liels prieks par režisora Kārļa Lišmaņa un "Jaunjelgavas spēlmaņu" azartisko un talantīgo veikumu, iedzīvinot dramaturga H. Paukša sirsnīgo komēdiju. Arī nepieciešamie scenogrāfijas elementi tika piemeklēti un veikmīgi integrēti, padarot skatuvi par mazu alku, krāsainu papīrīšu un iegribu virpuļviesuli.". Pateicībā un cieņā, Sandra Sabīne.

Fotogrāfijas no personīgā arhīva.

Pirmizrādes diena 29.07.2022. Jaunjelgavas Kultūras nams.

"Jaunjelgavai 375"  pilsētas svētkos. Pirms pirmizrādes.

Ieskats izrādes tērpu skicēs.

Lugas pirmizrādes video.

Cikls "Ziedēšana". Gleznas, akvareļi.

 Akvareļi.

Cikls "Ziedēšana" uz šo brīdi ietver 4 akvareļus. "Pavasaris. Magnoliju ziedēšana" 2021., "Vasara. Magoņu ziedēšana" 2021., "Ziema. Orhideju ziedēšana. Atspulgs senā spogulī" 2022. un "Maijs. Sapņi" 2023.

"Maijs. Sapņi" ir sveiciens meitai. Kopš maija sākuma klejoju ar molbertu pa dārzu. Sāku ar ķiršiem un frosītijām, kuras pēc dažām dienām nokoda salna. Turpināju ar bumbieres ziediem, jau salnas skartiem, nomelnējušiem vidučiem, bet vēl baltiem. Košāko akcentu dāvāja narcises un kuplās tulpes, kuru sīpolus ik rudeni ierušinu zemē. Ēnā zem krūmiem salnu bija pārlaidušas arī zilās muskares. No kādas kopīgas pastaigas man saglabājusies jauka un mīļa meitas bērnības bilde - kā ziedu laumiņa, kuru iegleznoju zem frosītiju zeltainajiem kronīšiem. Viņas apģērbs todien bija rūtaina kleitiņa, ko reiz man bija šuvusi māte. 

Dzīve nav saulaina pļaviņa, kurā jauki pasēdēt zem ziedošiem zariem. Salnas kož un nokož. Dzīve nav glezna. Visi ziedi dārzā jau nobiruši, bet manā gleznā tie zied joprojām. Tur aizvien ir tas jaukais mirklis pirms daudziem gadiem, kuru piedzīvojām kopā. Es nevaru Tev neko pateikt, ne uzdāvināt. Es sūtu Tev vienīgo, kas palicis - savu mīlestību. Priecīgu dzimšanas dienu, mīļo meitiņ.

"Ziedēšana. Maijs. Sapņi". (Papīrs/akvarelis, 55X75)2023.

Akvarelis no cilkla "Ziedēšana"."Magoņu ziedēšana. (Rokas lējuma papīrs ar ziedlapiņām/akvarelis, tuša, 55X75) 2021. Akvarelis ir ierāmēts.

Cikls "Ziedēšana" ir puķu akvareļu sērijas turpinājums. Dārzā bija fantastisks zīda magoņu pudurītis. To ziedēšanas brīdis parasti bija vasaras vidū un īsu brīdi. Ja laiks gadījās karsts, pāris dienās skaistums parvērtās pogaļās, beidzamajos gados tās apgrauza gliemeži un tad, kādu ziemu, magones izsala. Palikusi vien šī glezna. Tajā dienā, kad tās bija pilnā plaukumā, saule nolēma visu kārtīgi uzcept. Man bija izvēle gleznot magones, vai nē. Izvēlējos gleznot, riskējot apdegt un pārkarst. Tad nu tās tapa. Beigās likās, ka piertūkst radītāja rokas. Lai top! Nākamajā dienā, kad magones jau bija nobirušas, uzgleznoju mākslinieka roku ar otiņu pirkstos. Tā ir kā parafrāze Leonardo freskai "Dievs rada Ādamu", kur radīšanas mirklī saskaras Dieva un Ādama pirksti. Freskā Dievs rada pieskaroties no labās puses. Kreisajā atrodas cilvēks, cilvēka-mākslinieka roka, kura var vien mēģināt tuvoties Dieva-Dabas skaistumam.
Kas mums no tā? Prieks radīt un uz mirkli apturēt skaistuma atblāzmu.
Glezna ir pieejama.

"Ziedēšana. Jūlijs. Magoņu ziedēšana". (Papīrs/akvarelis, 55X75) 2023.

*

Cikls "Ziedēšana". Akvarelis "Magnoliju ziedēšana"( rokas lējuma papīrs ar ziedlapiņām/ akvarelis, tuša, zīmulis, akrils, 55X75) 2021.

Pavasaros mani sajūsmina magoliju ziedēšana. Esmu cik esmu tās gleznojusi, vienmēr gāju to darīt dabā. Lielvārdē tās bija baltas, ziedēja kādas mājas pagalmā, Daugavas ielā. Iepinu tās gleznā "Lučija" no cikla "Alessandro Dārzs", bet šo rozā ziedēšanu gāju gleznot uz Salaspils Botānisko dārzu. Neticami burvīgas un trauslas kā tauriņi. Izvēlējos darba dienu, lai mazāk apmeklētāju un vairāk miera, bet kas to deva. Diemžēl, līdzās magnolijām noritēja jaunās izstāžu mājas "Botānija" būve, kuras celtnieki, kuri bija latvieši, katra vārda galā "izpildījās" ar rupjiem kaimiņtautas izteicieniem. Un man bija jādomā par to cik ļoti lepnie tautieši ir sevi piesārņojuši, pārņemot daudzus degradējošus paradumus un rupjvārdību, un aizvien uzskata sevi par baltiem. Nekā īsti balta gan tur vairs nav. Būtu jāiet vismaz muti izmazgāt.
Viņi, protams, redzēja ka tur sēž sieviete un glezno. Varbūt tādēļ viņi bija īpaši rupji. Faktiski tā bija vārdiska varmācība, kuru centos uztvert kā pavasarīgus putnu treļļus. Diez ko neizdevās - gāju prom gleznu nepabeigusi. Palika tukšs laukums. Otrā dienā izlēmu ziedus paildināt ar sapņojošu meiteni. Viņa ieelpo smaržu, viņas āda sajūt zielapiņu virpuli, vēja pieskarienus, viņas acis ir ciet, jo viņa negrib redzēt ļauno un neglīto, bet neredz arī skaisto un labo. Viņas ausis ir paslēptas, lai nedzirdētu tās rupjības, kuras skaistām sievietēm jādzird, kamēr vien viņas ir daiļas un "iekrīt kādam acīs". Skaistums ir kā nasta, kura "lauž kaulus" un dzīves, lai ko arī skauģi saka, iztēlo vai domā.
Glezna ir ierāmēta un pieejama.

Glezna. Eļļa.

"Rudens Roze"( audekls/eļļa, 55X64) 2012.

Rēzeknes plenēra darbs. Viens no beidzamajiem plenēriem Rēzeknē, kuros laimējās piedalīties.
Vienkārši lija, meitenes staigāja ar lietussargiem.
Viņa ir skaista, bet skumja, vējš aiznes birstošas ziedlapiņas renstelē.
Varbūt viņas acīs kāds spēj saskatīt neskaitāmus mirušu sapņus, pieviltas cerības, bet varbūt arī nespēj, jo kuram gan tas rūp.
Vakarā, kad viņa iedzers, būs jautra un pārgalvīga. Atslēgas vārds ir "iedzert", ai, māte Latgale.
Glezna bija izstādīta persnālizstādē "Rudens Roze".

Glezna ir pieejama.

Mākslas dienu izstāde "Atspulgs. Atmiņa" Mākslinieku Savienības galerijā. 21.04. - 21.05.2023.

 

Šogad, gatavojoties ikkgadējām Mākslas dienām, mākslinieki tika aicināti ielūkoties atmiņu spogulī. 

No studiju gadiem  astoņdesmitajos gados atceros Mākslas dienas kā spilgtu festivālu, kurš plaši un dzīvīgi noritēja muzejos un pilsētas ielās. Vizuālā māksla tika bagātīgi pārstāvēta tās tradicionālajos veidolos un eksperimentos, kuri parasti nedzīvo ilgāk par ekpozīcijas brīdi. Žurnāli un avīzes ņirbēja no intervijām ar māksliniekiem un mākslas baudītājiem. 

Kur tas viss ir šodien? Atmiņās, ahīvos, Letonikā? Tā ir pagātne. Pagātnē jutos laimīga piederēt mākslinieku saimei. Tagadnē - paviršības, merkantīlisma un iznīcības laikmetā, kurā izdzīvo stiprākais vai tas, kuram "biezāks maks un āda", uztveru mākslinieka sūtību kā neapskaužamu likteni. Priecājos par tiem, kuriem tā nav, un brīžiem kuros tā nav. Veroties uz Mākslas dienām kā kultūras fenomenu laikā, ar nožēlu jāsaka, ka kaut kas ir izmiris, bet process turpinās. Pēc gadiem redzēsim uz kuru pusi. Priecīgus svētkus!

Izstādē noteikti atradīsiet darbus, kuri iepriecēs sirdi. Būs arī tādi, kuri liks domāt un palīdzēt izdzīvot skumjas. Citādi jau no tām nevar atvadīties.

Izstādē eksponēti arī ukraiņu mākslinieku darbi. Vērts izlasīt anotācijas.

Mums ar tekstilmākslinieci un gleznotāju Leldi Braķi-Klaverī ir gods sveikt izstādes laureātu gleznotāju Aivi Pīzeli. Tas nozīmē, ka šogad MS galerijā sagaidīsim viņa personālizstādi.

Kopā ar māksliniecēm - draudzenēm. Svinam koši un pavasarīgi.

Uz jūsu veselību, veiksmi un prieku. Citrons ar ūdeni un piparmētru.

Lai arī pēdējā gada laikā košas krāsas no maniem darbiem gandrīz pazudušas, šo darbu apzināti vēlējos radīt spilgtāku un atgriezties dzīves priecīgajā pusē.

No cikla "Ziedēšana". "Ziema. Orhideju ziedēšana jeb atspulgs senā spogulī". Orhidejas - no puķu pilnās palodzes, spogulis - no mātes, atspulgs - no manis.

Personālizstāde "Sievietes dienasgrāmata". Jaunjelgavas bibliotēka. 11.04.- 31.05.2023.

 

Māksliniece, literāte, dizainere. Sandra Sabīne.

Vecāku dotais vārds ir Sandra. Sabīne ir pseidonīms, kuru pievienoju uzsākot darbu vizuālajā mākslā un literatūrā.

Esmu dzimusi 1966. gadā, Rīgā. Mācījos 64. vidusskolā, kura tolaik bija ar teātra novirzienu. 1986. gadā absolvēju Lietišķās Mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu un 2001. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedrā ieguvu maģistra grādu. Abām mākslas skolām pa vidu bija 10 gadi, kurus pilnībā veltīju ģimenei un skolotājas darbam, tomēr aicinājums bija pārāk spēcīgs. Nevaru nedz ieteikt, nedz teikt, ka tas ir viegls ceļš. Drīzāk - liktenis, un tikai tiem, kuri citādi nevar.

Pērn tiku uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā, un šogad Dramaturgu asociācijā. Darbojos kā brīvmāksliniece, ilustratore,  mākslas studijas „Vēja Puķe” vadītāja, veidoju dizainu grāmatām, apģērbiem, aksesuāriem, interjeram, darinu maskas, filmēju un montēju video performances.  Esmu ilustrējusi apmēram 80 grāmatas - pamatā mācību literatūru un materiālus. Mākslas darbi atrodas kolekcijās  Spānijā, Vācijā, Itālijā, Lietuvā, Portugālē, Kiprā, Francijā, UK, Kanādā  un Latvijā.

Rakstnieku Savienības „Literārajā akadēmijā” apguvu prozu, dzeju un drāmu.

Publicētas trīs grāmatas  - „Kampūrijas stāsti un pasakas”(Zvaigzne ABC, 2010);

Poēma „Desmit dziesmas par Balto Bruņinieku” ( Lielvārdes Novada dome, 2013);

Dzejas videogrāmata „Mēness Lāsēs”  ( YouTube, 2023).

Notikuši lasījumi, uzvesti koncertiestudējumi un lugas amatieru kolektīviem, sadarbībā ar komponistiem ir tapušas dziesmas.

Līdz pandēmijai daudz dejoju un mazliet muzicēju. Nu vairs tikai retu reizi.

Izstāde „Sievietes dienasgrāmata” , 27. personālizstāde.

Jūsu uzmanībai piedāvāju  zīmējumus, kuri tapuši kopš 2009. gada - periodā, kad Lielvārdē dibināju Zinību biedrību „Gaismas Dārzs” (2009 -2015) un Tautas tradīciju kopu „Austras Koks” , organizēju lekcijas, piedalījos  neskaitāmos mākslas plenēros un lasījumos, vadīju radošās nodarbības. 

Šis dzīves posms izvērtās vairākus gadus ilgos klejojumos, meklējumos un pārbaudījumos. Cerams, ka tas būs noslēdzies, bet nu aizsākušies Laikmeta grieži, kuri neapturami maina daudzas dzīves un pasaules kārtību.

 “Dienasgrāmatas” zīmējumi un dzejoļi atspoguļo sajūtas, kuras tīri sievišķīgā veidā izdzīvo katra sieviete - cerību, mīlestību, novēršanos, ticību, vilšanos  un vēl ... Domājams, ka atpazīsiet visas.

Dienasgrāmatas parasti ir slēpjamas, bet šajā gadījumā arī vīrietim ir iespējams palūkoties ar “sievietes skatienu” , lai labāk izprastu savu mīļoto, meitu un māti. Dienasgrāmata aizvien rieš jaunas lapas.

Lai jūsu dienas un dienasgrāmatu lapas ir prieku, smieklu un saules pilnas. Paldies par viesošanos manās.

Uz tikšanos gaišos laikos.

Sabīne.

2023. gada pavasarī.

Izstāde atradusi mājvietu brīnišķīgā, zaļojošā un starojošā Gaismas pilī - Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkā, vidusskolas paspārnē. Bibliotēka ir dzīvespriecīgā pavasara rotā, putnu dziesmu pieskandināta un mājīga. Izstādēm veltīta ekspozīciju telpa un papildus vieta - foajē.  Bibliotēkai ir lieliska vadītāja Aina Strazdiņa un zinošas darbinieces, kuras palīdz un iedvesmo "zinību ceļā". Bija liels gods un prieks Zaļajā ceturtdienā klusi atklāt zīmējumu un akvareļu izstādi "Sievietes dienasgrāmata". Eksponēti 18 darbi, kuri tapuši laika posmā no 2009 - 2023. gadam. Paldies! Uz iespējamu tikšanos. 

Ar Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkas vadītāju Ainu Strazdiņu un Zaļās ceturtdienas narcisēm. 06.04.2023.

Video ieskats izstādē.